Kad manas spāņu draudzenes Karmenas brālis ieradās pie viņas ciemos un mēs satikāmies Latvijā, kur viņš plānoja pavadīt piecas dienas, es domāju, ka iepazīstināsim viņu tikai ar Latvijas restorāniem — atmosfēriskiem, skaistiem un ar pirmšķirīgu ēdienu.
Protams, mums bija ieplānota arī liela kultūras programma. Bet viņš pēkšņi ieteica: “Iesim uz kafejnīcu?” Es patiesībā biju pārsteigta: vakar mēs bijām tik atmosfēriskā gruzīnu restorānā, viss bija pirmšķirīgi, un te nu mēs bijām kafejnīcā. Kā lai saprot šos spāņus!
Mēs iegājām klasiskā Latvijas kafejnīcā ar paplātēm un vitrīnu, kur acis žilbst no ēdienu skaita. Tur bija daudz cilvēku, gan vecāki, gan jaunāki. Mēs nolēmām — tam jābūt garšīgam! Mēs to izmēģināsim. Mēs paķērām paplātes. Mēs ar Karmenu nezinājām, ko pirkt. Izvēle bija milzīga. Bet Alehandro sāka jautāt: Kas tas ir? Kas tas ir? Ar ko tas ir?
Spānis bija sajūsmā: viņš piepildīja veselu paplāti ar ēdienu — kotleti, siļķi kažokā, sautētiem dārzeņiem, pīrāgiem, pankūkām, kaut kādu bulciņu.
Viņš bija ļoti ieinteresēts nogaršot visu uzreiz; viņš man atgādināja ziņkārīgu bērnu. Pēkšņi viņš ieraudzīja meiteni sev priekšā paķeram makaronus ar mērci, kas atgādināja kečupu. Es teicu, ka ņemsim to pašu, uz ko Alehandro atbildēja: “Nekādā gadījumā,” un iesmējās.
Kā viņš novērtēja ēdienu?
Cūkgaļas kotletes: Man tās ļoti garšoja! Viņš teica, ka viņa māte Spānijā tagad tās viņam dažreiz gatavos. Viņš nolēma pajautāt pavāram recepti.
Siļķes kažokā un vārītu biešu salāti: Man tās negaidīti iepatikās. Lai gan zivju un biešu kombinācija viņam šķita dīvaina, viņš tai piešķīra 7 no 10. Atklāti sakot, es biju pārsteigts, ka viņš vispār vēlējās šos salātus, un novērtēju tos tik augstu. Es pats nekad neesmu tos mēģinājis, tāpēc nekad neesmu izlēmis. Mani latviešu draugi turpina mēģināt pierunāt mani tos ēst, bet pagaidām es gaidu.
Guļašs, ko ēda Alehandro: brīnišķīgs! Es to ēdīšu vēlreiz, kad atgriezīsimies tajā pašā ēdamzālē. Sautētie dārzeņi: sarūgtinoši. Viņš teica: “Tas viss pārvērtās putriņā, nav nekādas struktūras,” un viņš būtu pievienojis vairāk sāls un garšvielu. Pankūkas: brīnišķīgas! 10 no 10. Viņš teica, ka varētu tās ēst katru dienu. Tāpat kā citiem ārzemniekiem, šis ir viņu ēdiens numur viens!
Pīrāgi un bulciņas: stabilas 7, bet viņš atzīmēja, ka mīkla nebija pietiekami gaisīga, tai trūka viegluma un tā bija nedaudz smaga.
Cēzara salāti, ko pasūtīju, bija briesmīgi. Viņš teica, ka majonēzes bija par daudz. Bet man ļoti garšoja! Mēs izmēģinājām vairākas kafejnīcas, bet vislabāk viņam patika pirmā. Tad mēs atkal atgriezāmies tajā kafejnīcā, un Alehandro atkal nevarēja pretoties un pasūtīja milzīgu daudzumu ēdiena, ko viņš nožēloja stundu vēlāk, kad mēs nolēmām apmeklēt atrakciju parku. 😂 It īpaši, ja vienā no atrakcijām bija pagriezieni otrādi, un vairāk nekā vienu reizi.
Kafejnīca, kurā nav jāizliekas par gardēdi
Mēs visi zinām: Spānija un ēdiens ir svēti. Pica, pasta, Aperol un sarunas par mērci ir pats minimums. Taču problēma ir šāda: ēdiens Spānijā ir brīnišķīgs, ja vien to gatavo mājās. Jo restorānā par pastu var samaksāt 20 eiro, un nav garantijas, ka tā būs labāka par to, ko pats pagatavoji par 5.
Taču šeit, izrādās, ir otrādi. Tūrists stāsta: viņš pusdienoja vietās ar žurnāliem līdzīgu interjeru, ēdienkarti planšetdatorā un smaidošu viesmīli — un tas viss par tipisku romiešu pusdienu cenu. Tie ir 6–9 eiro par pilnu maltīti: zupa, pamatēdiens un tēja. Un tas ir pilsētas centrā, nevis priekšpilsētā pie metro.
